Rīgas pašvaldības un Labklājības ministrijas speciālisti pārrunā sociālo pakalpojumu pilnveidi sievietēm, kuras cietušas no vardarbības

Vardarbība ir sabiedrībā aktuāla problēma, un pēdējo mēnešu laikā gan Labklājības ministrija, gan Rīgas pašvaldība ir aktualizējusi problemātiku, kas saistīta ar vardarbību pret sievieti un pieejamo atbalstu no vardarbības cietušām sievietēm.

Pagājušajā nedēļā notika diskusija starp Rīgas pašvaldības, Labklājības ministrijas un sociālo pakalpojumu sniedzēju speciālistiem par sociālo pakalpojumu pilnveidi sieviešu, kuras cietušas no vardarbības, sociālajai rehabilitācijai un atbalstam. Diskusijas mērķis bija izstrādāt priekšlikumus, kā vajadzētu pilnveidot esošos sociālās rehabilitācijas un citus pakalpojumus, gan izstrādāt jaunus.

Diskusijas sākumā Rīgas domes deputāte, Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētāja vietniece Ieva Brante pauda gandarījumu, ka iesaistītās personas un iestādes apvienojas problēmas risināšanai, lai varētu dot atbalstošu vidi personām, kuras cietušas no vardarbības. Savukārt Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Līga Āboliņa norādīja, ka vardarbību veikušo un vardarbībā cietušo personu sociālās rehabilitācijas pakalpojums viens pats par sevi nevar atrisināt ar vardarbību saistītās samilzušās problēmas un sociālās problēmas. Tas ir komplekss pasākumu kopums, tāpēc valsts sekretāra vietniece aicināja iesaistītās puses palūkoties visaptveroši, noformulēt reālu redzējumu turpmākajai pakalpojumu attīstībai pa soļiem, jo vairāku pakalpojumu sektoru darbam jābūt ar vienādu redzējumu, lai reāli palīdzētu cilvēkam, nevis nodrošinātu statistikas rādītājus.

Speciālisti gan kopīgā diskusijā, gan darbojoties grupās, norādīja, ka ir nepieciešams anonimizēt sociālās rehabilitācijas pakalpojumu un piedāvāt slepenu dzīvesvietu, kas atspoguļojās arī Labklājības departamenta veiktajā pētījumā, kurā secināts, ka vardarbībā cietušajai personai ir nepieciešams paredzēt iespēju saņemt valsts vai pašvaldības pakalpojumu, nesniedzot personas datus, kā arī ir saņemt patvērumu tādā vietā, kas nav krīzes centrs, lai izslēgtu apdraudējumu no varmākas puses, jo viņam šī krīzes centra atrašanās vieta ir zināma. Visi speciālisti bija vienisprātis, ka nepieciešama pakalpojumu satura, apjoma un izmaksu pārskatīšana. Tāpat arī speciālisti norādīja, ka nepieciešams veidot organizētāku starpinstitūciju sadarbību, pakalpojuma pēctecību, tas ir, turpmāku sadarbību ar vardarbībā cietušo pēc intensīva sadarbības posma, kā arī darbam ar vardarbībā cietušajiem un varmākām nepieciešama jaunu speciālistu piesaiste un esošo speciālistu padziļinātas apmācības izpratnes veidošanai.

Iesāktā sadarbība ar speciālistiem notiks arī turpmāk, lai valsts un pašvaldība šajā jautājumā ietu vienā virzienā un efektīvāk uzlabotu pakalpojumus personām, kuras cietušas no vardarbības un kuras veikušas vardarbību, kā arī, lai diskusijas laikā izteiktos priekšlikumus pārvērstu par reāliem risinājumiem, iespējams, jau šogad.

Jāpiebilst, ka šīs diskusijas pamatā bija gan Labklājības ministrijas 2020. gadā veiktais audits pakalpojumā „Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu īstenošana (vardarbību veikušo un vardarbībā cietušo personu sociālā rehabilitācija)”, gan Rīgas domes 2020. gada nogalē organizētā publiskā diskusija “Ģimenes vardarbībā cietušās sievietes iespējas sākt dzīvi no jauna. Rīga.”, kā arī Rīgas domes Labklājības departamenta 2021. gadā veiktais pētījums par no vardarbības cietušo sieviešu problemātiku.